Vic Skirmants; Porsche 356
Pagājušajās Ziemassvētku brīvdienās sanāca paviesoties pie mūsu tautieša ASV, kurš ir sacīkšu leģenda ASV Porsche pasaulē. Ļoti interesants cilvēks...ar vēl ne mazāk interesantu dzīves gājumu..... Zemāk raksta tūlkojums, kas izstāsta Vika dzīves gājumu...
Žurnāls Porsche 356 Registry 1-2.2019 par Viku Skrimantu angļu valodā 42_5__3_18_small.pdf
Vairāk par Skirmanta kungs biznesu: http://356enterprises.com
Raksta tūlkojums no žurnāla Porsche 356 Registry, par mūsu tautieti ar Porsche gēnu:
Viks Skirmants
Tikai taisnība.
Tūlkots raksts no žurnāla Porsche 356 registry 1-2, 2019
Viks Skirmants vienmēr ir tiešs. Pēc tam, kad es reiz viņu uzrunāju par karburatoru pārbūves jautājumu, viņš jautāja: “Ko tu vēlies noskaidrot?” Kā inženieris - viņš ciena loģisko domāšanu un viņš domā pāris gājienus uz priekšu, kad runa iet par Porsche 356, un viņš necieš muļķus.
Aiz loģikas un tiešuma Skirmantiem ir siltums un dāsnums, kas nāk no viņa dzīves gājuma. Vai nu viņš pēc sacensībām atpūšas uz soliņa, vai ir aizņemts zem kāda konkurenta motora pārsega, lai palīdzētu salabot auto, viņš vienmēr iesaistās.
Viks un Barbara Skirmanti ir izveidojuši komāniju “356 Enterprise”, kas apvvieno hobiju un biznesu – sniedzot ienākumu avotu no ielu un sacīkšu auto 356 īpašniekiem. Sākot ar jaudīgiem sacīkšu dzinējiem un beidzot ar ielas un sacīkšu ātrumkārbām un reduktoriem, Viktoram ir nepārspējama darba kvalitātes un termiņu ievērošanas reputācija.
Viņa panākumi nav atnākuši vienas dienas laikā. Lai saprastu Viktoru ir jāatskatās uz viņa sasniegumiem, kas ir sasniegti ar smagu darbu un atbildību, kas ir krāta viņa dzīves laikā.
Protams, nevar nepieminēt viņa sarežģīto dzīves ceļu, kā viņš un viņa ģimene nonāca Amerikā. Vika Skirmanta garais, līkumainais ceļš sākās tuvu Otrā pasaules kara beigām Latvijā, Latvija tai laikā bija Vācijas un Padomju Savienības kara krustcelēs.
“Mana māte bija viena no sešiem bērniem ģimenē, kas dzīvoja Latgalē,” stāsta Viktors. "Latgaliešiem ir savs dialekts. Es to saucu par Latvijas kalnaināko un ezeru daļu. Manai mātei bija jāpamet skola, beidzot sesto klasi, lai palīdzētu saviem vecākiem ģimenes saimniecībā. Viņas māsa kara laikā nomira no leikēmijas. Viņai bija četri brāļi un visi bija iesaukti dienestā. Divi krita kara laikā - viens latviešu/vācu pusē un viens krievu pusē", viņš saka.
«Es tiku ieņemts Latvijā. Māte devās bēgļu gaitās, pirms Latvijā atkārtoti ienāca Padomju karaspēks, tēvs palika Latvijā. Pāris mēnešus mēs dzīvojām vācu bēgļu patversmēs. Pateicoties dokumentiem kuri apliecināja, ka tēvs miris no ievainojumiem 1944. gada oktobrī viņi varēja uzturēties patversmēs. Viks dzima kā Viktora Kaupužs 1945. gada 23. janvārī, Vīsbādenē, Vācijā. Kā mēs visi zinām karš beidzās maijā.
“Mēs dzīvojām Rietumvācijas nometnēs, kopā ar apmēram pusduci pārvietoto personu, līdz 1950. gadā mēs saņēmām atbalstu no Skirmanta kunga, kuru māte pazina vēl no Latvijas laikiem,” saka Viks. “Nevienu uz ASV tāpat neaicināja,” viņš atzīmē. “Kādam bija jāgalvo, ka mēs varēsim par sevi parūpēties.” 1950. gada maijā Vika māte apprecējās ar Skrimanta kungu, un Viks kļuva par Skirmantu.
Skirmantiem bija neliels pārtikas veikaliņš Čikāgas poļu rajonā. Mana māte, protams, runāja latviešu valodā un nedaudz bija iemācījusies arī vācu valodu, kamēr mēs uzturējāmies Vācijā. Ierodoties ASV viņai bija jāiemācās arī poļu un angļu valoda. Viks skolā apguva angļu valodu, bet viņš iestarpina: “Viņš ar māti runāja galvenokārt latviešu valodā ar angļu vārdu iestarpinājumiem.”
1952. gadā mūs sasniedza ziņa, ka Vika īstais tēvs, tomēr, ir dzīvs. – Tā bija mazliet neveikla situācija. Bet, laikam arī bez tā, mātei un patēvam bija attiecību problēmas, - saka Viks. — Es biju mazs bērns. Man par to neviens īsti nestāstīja. Skirmanti izšķīrās 1957. gadā. “Un tad palikām tikai mēs - mana māte un es,” viņš saka.
Vika mātes brāļi tika atbrīvoti no Padomju Savienības kara ieslodzīto nometnēm 1953. gadā, pēc Staļina nāves. “Man Latvijā dzīvo brālis un pusmāsa,” viņš saka. Vika īstais tēvs nomira 1967. gadā. — Es viņu nekad neesmu saticis. Mēs apmainījāmies ar pāris vēstulēm, viņš saka. — Es vēl neesmu saņēmis drosmi tās pārlasīt. Varbūt, kādu dienu, kad pienāks laiks.
Berlīnes mūris krita 1989. gadā, un Latvija 1991. gadā atguva neatkarību. Viks un Barbara Skirmanti Latvijā viesojās Latvijā 1999. gadā. “Astoņi no maniem tuvākajiem radiniekiem mūs sagaidīja lidostā. Viņi bija tie, kas palika Latvijā," saka Viks. “Viņi aizveda mani uz tēva kapu ārpus Rīgas, patiešām skaistajā vietā, ko sauca par Meža parku. Tas bija diezgan emocionāli.
Par automašīnām…
“Es atklāju automašīnas, kad man bija aptuveni piecpadsmit gadu,” stāsta Skirmants. “Pirms tam es būvēju modeļa lidmašīnas, tankus, kuģus un citas rotaļlietas. Vienaudži apkārt lasīja Hot Rod žurnālus. Es nodomāju: “Ak, Dievs, tas ir tik neinteresanti un garlaicīgi.” Līdz manās rokās nonāca žurnāls “Sports Car Graphic”, kurā bija raksts “Stutgart’s Silver Stormers” uz RSKs un RS-60s bāzes. Tas bija visa sākums: “Ohhh!” Tieši tā, - viņš saka. “Man joprojām ir tā žurnāla oriģināls.”
Pēc vidusskolas Viks ar māti pārcēlās uz Mičiganas štatu, lai uzsāktu studijas General Motors institūtā(GMI). “Būdams vienīgais dēls, māte man sekoja,” viņš saka. “Mēs ieradāmies Pontiakā un pēc tam Detroitā, kur māte apprecēja vecāku latviešu džentlmeni.”
Vika pirmais auto, ar kuru viņš atbrauca no Čikāgas, bija “57 gada MGA”. Viens no viņa pasniedzējiem “GMI” bija izlicis pārdošanā 58tā gada Porsche 356, un Skirmants devās to aplūkot. — Es iekāpu. Aizcirta durvis, klik!. Tas bija kā aizcirst bankas seifu, viņš saka. — Es iedarbināju auto, ieliku pirmajā pārnesumā un pedāli grīdā! Un, kad biju trāpījis otrajā pārnesumā, es nolēmu: “Tā būs mans.” Un tā “1963. gada 6. martā. Šasijas numurs 103614. Dzinēja numurs 69666. Un man bija 18 gadu", viņš stāsta.
Pēc trīs mācību gadiem GMI, Viku nosūtīja uz Wayne štatu, kur viņš ieguva mehānikas inženiera grādu. Tad, viņš uzsāka savas darba gaitas Armijas Tanku apgādes uzņēmumā Varenā(U.S. Army Tank-Automative & Armaments Comand), Mičigānas štatā, kur sākumā pildīja loģistikas inženiera pienākumus. Galu galā galvenais, par ko es biju atbildīgs, bija Autovilcējs M123 A1C 10 tonnas. Tas ir tas, kas vilka lielo piekabi ar M-60 tanku ", viņš saka.
Darbs Vorenā nodrošināja Skirmantiem stabilu dzīvi - tolaik viņam bija sieva un divi bērni -, bet viņš jau pavadīja brīvo laiku, aizraujoties ar Porsche 356 un piedaloties sacīkstēs nedēļas nogalēs. Tas bija tikai laika jautājums, uz kuru pusi nosliekties.
“Tā kā, arī mans galvenais boss bija 356 fans”. Es palīdzēju viņam vienu auto nopirkt", stāsta Skirmants." Ik pēc divām nedēļām es ņēmu sešu stundu atvaļinājumu. Boss neiebilda. Galu galā es sāku ņemt garākus bezalgas atvaļinājumus, lai piedalītos sacīkstēs.
“Kādā pirmdienā pēc sacensībām Voterfordā, metinot “VW” busiņa piekabes āķa kronšteinu, kas kas bija ieplīsis mājupceļā svētdienas vakarā,” viņš atceras. — Mans tiešais priekšnieks man piezvanīja un teica, ka vadība esot veikuši nodaļas revīziju. Auditori esot jautājuši: “Kam ir nepieciešams šis nepilna laika darbinieks?” Viņš piebilda: “Tev būs biežāk jāierodas darbā.”
“Tā sanāca, ka piektdiena bija mana algas diena un bija atlikuši tika divu nedēļu kredīt maksājumi bankai. Es padomāju un izlēmu, ka piektdiena varētu būt arī mana pēdējā darba diena. Nu ko? - Tad Skirmants nolēma paņemt algotā darba pārtraukumu. Tā kā līdz šim, es strādāju ar 356 - vakaros, nedēļas nogalēs, kad vien bija brīvs laiks. Es nolēmu, ka man varbūt ir jāpamēģina, un mans hobijs varētu būt arī mans bizness", viņš stāsta. Ak, velns parāvis! - viņš nočukst.
“Kad es pametu algoto darbu, tas man deva brīvību, es varēju doties uz sacīkstēm, bez priekšnieka atļaujas,” saka Skirmants. «Bet, protams, ka tas nebija viegli. Man vajadzēja ņemt visus darbus, ko piedāvāja. Kādam bija vajadzīga palīdzība. “Labi, es esmu mieru arī veikt rūsas remontus. Man par to toreiz daudz nemaksāja, viņš saka. «Atceros pirmo reizi, kad saņēmu desmit dolārus stundā. Es teicu:" Vairs nav jāreizina ar astoņi, tikai jāpievieno nulle! Forši!
“Kad, es uzsāku privāto biznesu uz pilnu slodzi...” viņš pieklust. Es pilnībā arī nesarāvu saites ar savu iepriekšējo darba devēju. Ja būtu nepieciešams, es būtu varējis atgriezties. Es nekad nenodedzināju nevienu tiltu ", viņš stāsta. “Bet, kāpēc lai es būtu gribējis atgriezties?”
Kad Skirmants bija ieguvis savā īpašumā vairākas Porsche 356, viņu ar vien vairāk ieinteresēja arī tās vēsture. “Toreiz neviens īpaši neko nezināja par šīm automašīnām un, ļoti maz par Porsche vēsturi kopumā,” viņš saka. Reiz, 1971. gadā, ievērojot Autoweek pārdošanas sludinājumu, viņš nopirka Gmund kupeju noKolorādo štata. Auto tika atvilkts uz Mičiganu ar viņa 1965. gada 356SC. Nākamajā gadā viņš nopirka nākamo Gmund kupeju no kāda īpašnieka Čikāgā. Es ar to atbraucu no Čikāgas uz darbojošies diviem cilindriem… Nākamais America Roudster modelis tika iegādāts Ņujorkā, vēl nākamais no Kentuki, tā gadu pēc gada…
Laikam ritot, Skirmants pirka un pārdeva Porsche 356, lai iegūtu finansējumu savam augošajam uzņēmumam. “Mān nācās pārdot “America Roadster”, lai samaksātu par garāžas paplašināšanu,” viņš saka. “Un vienu no Porsche ar piemaksu es iemainīju no drauga, lai iegūtu E-Prodaction vēlāk uzvaru nesošu roudsteru.”
Pirmai iegādātais auto Gmund(356/2-055), tika pārdots kā pēdējais 1986. gadā, es to pārdevu Mailsam Koljē(Miles Collier),” viņš saka. Viks piezīmē, ka vēl nesen atjaunojis tās pašas Kolljē automašīnas dzinēju un transmisiju.
Lai, arī septiņdesmitajos gados Skirmants bija aizņemts ar Porsche sacīkšu auto pārbūvēm un sagatavošanu, viņš saskatīja nepieciešamību izveidot reģistru par pirmajām orģinālajām Porsche 356 automašīnām. Reģistru, kur Porsche entuziasti varētu reģistrēties un iegūt informāciju par auto vēsturiskajiem reģistrācijas datiem. 1974. gadā, viņš uzrakstīja vēstuli žurnālam “Road & Track” ar lūgumu nopublicēt viņa aicinājumu, kurā aicināja 1953. gada un vecāku Porsche īpašniekus nosūtīt informāciju par savu auto šasiju un dzinēja numuriem, lai tos iekāļautu kopējā reģistrā. Līdzīga ideja bija radusies arī Džerijam Keiseram(Jerry Kayser) no Ohaio, ievērojot aicinājumu viņš sazinājās ar Viku. Džerija redzējums bija mazliet plašāks, viņš vēlējās aptvert visus 356tos, un viņam bija ideja publicēt regulāru žurnālu. Šāda ideja radās, kad jau bija pagājuši gandrīz desmit gadi kopš pēdējās 356 izražošanas.
Pirmais biļetens tika izsūtīts 1974.gada beigās, Skrimants bija atbildīgs par tehnisko sadaļu. Viņš turpināja dalīties ar savu tehnisko pieredzi turpmākos trīsdesmit gadus.
Viņš kļuva par vienu no pirmajiem kluba pilnvarniekiem un 1990. gadā kļuva par tā prezidentu.
Par reģistra prezidentu viņš kļuva brīdi, kad reģistrā valdīja sava veida krīze, žurnāls tika izdots neregulāri. Nākamo gada laikā Skirmants, veica drastiskas pārmaiņas, veicot, radikālu soli: Džerijs Keisers tika aizstāts ar Gordonu Maltbiju(Gordon Maltby). Izmaiņu rezultātā tika nodrošināta regulāru žurnāla publicēšanu, ka tas tika nosūtīts lasītājiem, ik pēc diviem mēnešiem.
Tā pat, arī 356registry, kur reģistra datus Rodžers Vittons līdz šim bija glabājis un kārtojis uz brīvprātības principiem, saistībā ar neskaitāmām Rodžera dzīves vietu maiņām datu bāzes uzturēšana bija kļuvusi apgrūtinoša. Vika dzīvesbiedre Barbara bija ar mieru pārņemt Rodžera apkopotu reģistru. 17mit pilnvaru gadu laikā reģistra biedru skaits pieauga par 40 procentiem.
No vecākas, bet ērtās mājas Vorenā, Mičiganā, garāža atradās vien pāris soļu attālumā no mājas. Pagalmā varēja novietot četras automašīnas, bet bēniņos bija detaļas dzinējiem un transmisijām. Vika noliktavas uzskaites sistēma sastāvēja no dažām kartītēm, ko viņš glabāja krekla kabatā, ar kodiem, kas norāda jebkuras preces atrašanās vietu noliktavā. Skeptiskākam apmeklētājam tika prasīts: “Uz priekšu, jautā, kur atrodas vajadzīgā detaļa.” Lai arī kāda detaļa tika jautāta, Vika kartītes sniedza atbildi pāris sekunžu laikā.
Biznesam attīstoties un ķeroties pie privātiem projektiem, piemēram, Dolphin sporta auto atjaunošanas. Rosīgās ielas tuvums un vietas trūkums aizmugurē pārliecināja Skirmantus, ka darbnīca laukos varētu būt labāka. 2003. gadā viņi devās 60 jūdzes uz ziemeļiem. Viņu jaunā lauku māja atradās pie dīķa, kur Barbara varēja vērot migrējošus putnus, un Vikai bija daudz lielāka telpa dzinēju, transmisiju un paša sacīkšu automašīnu remontam.
Pēdējos divdesmit gadus Skirmants ir bijis pazīstams kā augstākā līmeņa vintage race klases.braucējs - sacenšoties un bieži uzvarot Vidējo Rietumu un Austrumkrasta izcīņās, ar laiku piedaloties arī Teksasas un Kalifornijas sacīkstēs. Vintage race sacīkstēs Viks tā pat kā SCCA sacīkstēs: viņš piedalījās ar paša būvēto 356, kas tika modificēts, lai sasniegtu labākus rezultātus.
“Es 1977. gadā sāku sacensties “SCCA Nationals” sacīkstēs. Visi mani sauca par E Production klases čempionu, "saka Skirmants. “E klasē esmu bijis uz pjedestāla divas vai trīs reizes, bet 1994. gadā uzvarēju G Prodaction čempionātā Vidus Ohio,” viņš saka, “un nākamo divu gadus ieņēmu otro vietu. Mūsu “E Production” auto mūsu pēdējā gadā turējās trešajā vietā, un pēdējās sacīkstēs mēs bijām uz pjedestāla ar abām automašīnām.”
Starp “Vintage un SCCA automobiļu klasēm atšķirība būtībā ir tikai riepas un svars. SCCA mašīnām bija stiklaplasta virsbūves detaļas," saka Skirmants. “Vienīgais mēs nevarējām izmantot pārbūvēto neatkarīgo piekari Vintage klasē; mums ir jāizmanto oriģinālā Porsche torsionu piekare.” Viņš piebilst: “Vintage” klasē ir aizligts fiziskais auto kontakts, bet atliek vien spiest no auto maksimumu ko tas spēj.
“Jaukā lieta piedaloties “Vintage” sacīkstēs bija, ka katru nedēļas nogale bija sacensības. Tas disciplinēja, ja tev bija problēmas ar mašīnu, tev bija jāiespringst un jāsalabo. Ja tev nav īsti velmes, arī tas ir labi," saka Skirmants. “Tad ir daudz mazāk spriedzes.” Un tas dod Vikam laiku socializēties un baudīt laiku kopā ar Barbaru, viņa biznesa partnere un sieva nu jau 29 gadus.
1970. un 80. gados Barbara regulāri strādāja kā karoga tiesnese SCCA sacīkstēs. “Es visu laiku vēroju Viku servisa teritorijā,” viņa saka. “Tajos laikos E-Production 356 sacīkstēs piedalījās apmēram pieci vietējie Mičiganas puiši, un Viks viņiem visiem nodrošināja tehnisko palīdzību, - viņa saka. - Visas viņa mašīnas finišēja. Viņi, vienmēr, neuzvarēja, bet finišēja. Un tas bija iespaidīgi.
1988. gadā, pāris mēnešus pēc tam, kad Skirmanta pirmā sieva viņu pameta, Viks iepazinās ar Barbaru. Vidus-Ohio “Vintage” sacensībās, kur strādāja Barbara. “Piektdienas vakarā viņš bija alus ballītē, izdalot vizītkartes un skrejlapas cilvēkiem, kuri brauca ar Porsche 356,” stāsta Barbara. “Es aizvedu viņu uz Buck’s bāru Leksingtonas centrā, kas bija pilns ar sacīkšu automašīnu atribūtiku.” Sestdien Viks nobrauca 400 jūdzes uz Blackhawks Farms, kur notika SCCA sacensības. “Bet nākamajās brīvdienās viņš bija manā mājā Kolumbusā!” saka Barbara. “Un pārējais ir vēsture.”
“Barbara ir partnere, un viņai ir liela nozīme manā biznesā,” saka Viks.
“Viņš ir ražošanas departaments, un es esmu visu atlikušo pakalpojumu departaments,” saka Barbara. “Un es esmu viņa lielākais reklamētājs.”
Viņu uzņēmums, 356Enterprise, pilda svarīgu lomu, piegādājot daļas Porsche 356 sacīkšu un ielas automašīnām. Jaunās daļas ietver patentētus sacīkšu detataļu komplektus, vārstu regulatorus un lieljaudas vārstu vāka blīves. “Mēs esam pasaules mēroga zobratu piegādātājs šīm automašīnām,” saka Barbara.
“Liela daļa no tām ir labas lietotas detaļas, un, protams, lietotas transmisijas daļas,” saka Viks. “Visā pasaulē ir cilvēki, kas atjauno savu auto ātrumkārbas, “Jums vajag detaļas, te tās ir tas!” Un, protams, tas ir labi. Un es neglabāju draņķi savos plauktos.
Skirmants pilnībā zina kādas daļas ir viņa noliktavas plauktos. Viņš katru gadu sagatavo piecus vai sešus sacīkšu dzinējus un vienu vai divus ielas auto dzinējus, , viņš saka. Līdz 2018. gada decembra vidum Skirmants bija sagatavojis/pārbūbvējis 724 dzinējus un 876 ātrumkārbas.
Tā kā automašīnas ir kļuvušas vērtīgākas, arvien vairāk automašīnu ar lielu nobraukumu ir nepieciešama transmisijas pārbūve. “Ja kāds puisis grasās pārdot automašīnu par pieklājīgu cenu, viņam ir jāgarantē, ka ātrumkārba ir laba,” saka Skirmants. “Es veicu divdesmit līdz trīsdesmit ātrumkārbu pārbūves gadā — gan ielu gan sacensību automašīnām,” viņš joko. “Es nekad neizslēdzu savu ātrumkārbu .”
