Mainam eļļu Porsche 356.

Kāpēc lietot 4life dzesēšanas šķidrumu Jūsu klasiskajā auto?

Kāpēc lietot 4life dzesēšanas šķidrumu Jūsu klasiskajā auto?

Forlife unikālā formula nodrošina pilnu aizsardzību jūsu klasiskajam auto minimums 10 gadu garumā, neatkarīgi no tā, vai to lietojat vai glabājiet garāžā:

Uzlabots dzesēšanas šķidrums

• Maksimālā vārīšanās temperatūra  + 180C
• Slodzē nav dzesēšanas šķidruma zudumu
• Izcila siltumaiņas spēja
• Zems blīvums / viskozitāte ātrai cirkulācijai
• Pretputošanās piedevas novērš vienmērīgu dzinēja dzesēšanu, jo neveidojas gaisa burbuļi.

Aizsargā pret koroziju:

• Aizsargā čuguna, misiņa un alumīnija motora detaļas
• PH līdzsvarots, bez skābiem piemaisījumiem vai kaļķu skalas
• Ilgtermiņa aizsardzība automašīnām, kuras lieto vai glabā
• Novērš rūsu, kaļķu skābi un skābumu
• Izmantojiet neatšķaidītu, atšķirībā no ūdens / antifrīzu maisījuma

Antifrīzs:

• 10 gadi vai sala aizsardzība līdz -42C
• Novērš nepieciešamību ik gadu mainīt dzesēšanas šķidrumu
• Saglabā gumijas dzesēšanas šļūtenes ilgākai kalpošanai
• Novērš kaļķu nogulsnes un skābumu

PH krāsu indikators:

• Satur PH krāsu indikatoru, “Liquid Litmus” krāsas maiņa no sarkanās uz dzelteno, ja tiek bojāta galvas blīve
• Atkārtoti lietojams pēc dzinēja labošanas, 4Life atjaunojas sarkanā krāsā.

4life iesaka lietot auto, kas ražoti no 1945 to 1985.

4life dzesēšanas šķidrumu var iegādāties mūs E-Veikalā.

Kādēļ klasiskajiem auto būtu jālieto Classic Valvemaster degvielas piedevas.

Mēs piedāvājam diva veida degvielas piedevas klasiskajiem auto, kas vienkāršā valodā aizsargā dzinājus, kas savā laikā tika izstrādāti lietošanai ar svina benzīnu. Mūsdienās vairs benzīns ar svinu tā sastāvā vairs nav pieejams, līdz ar to ir jālieto degvielas piedeva, kas pasargā Jūsu auto dzinēju.

1. Valvemaster

Iepakojums: 250g.  Ar šo ir iespējasms sagatavot 250 ltr degvielas.

2. Valvemaster PLUS

Iepakojums: 250g. Ar šo ir iespējasms sagatavot 250 ltr degvielas.

Piedevas variet iegādāties mūsu WEB-veklalā .

Ko der zināt par dzinēja eļļām...

Atkarībā no to pamateļļas veida un dažādu piedevu proporcijām dzinēja smērvielas parasti iedala 3 veidos:

1. Minerālās. Tās tiek ražotas no frakcionētā destilācijā apstrādātas naftas, kas tiek tālāk attīrīta ar skābi vai, izmantojot šķīdinātāju ekstrakciju. Tās bieži tiek marķētas kā Mineral. Šīm smērvielām ir augsts viskozitātes līmenis. Karsējot tās samērā ātri iztvaiko un piesārņojas to sastāvā ietilpstošo piedevu ķīmiskās sadalīšanās dēļ.
2. Pussintētiskās. Šīs uz minerālvielu bāzes ražotās motoreļļas, pielietojot īpašus tehniskos procesus, satur lielāku piedevu daudzumu, salīdzinot ar minerāleļļām. Marķētas kā Semi-synthetic vai Part-synthetic, tās lieliski darbojas apvidos ar maigām ziemām un mēreni siltām vasarām. Tās maksā mazāk nekā sintētiskās eļļas. Tām ir arī vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar minerāleļļām, tādas kā ilgāks ekspluatācijas laiks, augstāka noturība pret temperatūras svārstībām un vispārēja efektivitāte.
3. Sintētiskās. Izgatavotas no eļļas, izmantojot organisko sintēzi. Vairumā valstu marķētas kā Fully Synthetic. Pateicoties to īpašajam sastāvam un modernajām ražošanas tehnoloģijām, šīs motoreļļas novērš duļķu nogulšņu veidošanos un uzrāda optimālas viskozitātes īpašības auksta laika apstākļos, nodrošinot drošu dzinēja aizsardzību jau pirmajās sekundēs pēc iedarbināšanas. Tās arī saglabā to sākotnējās īpašības pat pie ļoti augstām temperatūrām, un tādēļ tās ir piemērotas izmantošanai karstā klimatā.

1. I grupa satur produktus, kas iegūti no naftas, izmantojot šķīdinātāju ekstrakciju un deparafinizāciju.
2. II grupa ietver augsti attīrītus produktus ar zemu parafīnu un aromātisko hidro savienojumu sastāvu, kas tikuši pakļauti hidrokrekingam.
3. III grupa ietver augstas viskozitātes smērvielas, kas iegūtas, izmantojot katalītisko hidrokrekingu.
   
4. IV grupas pamatvielas ir polialfaolefīni.
   
5. V grupa piedāvā visas motoreļļas, kas nav iekļautas nevienā no iepriekš minētajām kategorijām. To pamatā ir esteri, glikoli un citas vielas.

Mūsdienu produkti parasti satur vairāku pamata grupu sastāvdaļas.

Padoms: vecākos dzinēju modeļos  sintētisko eļļu izmantošana ir kaitīga, it īpaši, ja pirms tam to eļļošanai tika izmantotas minerāleļļas. Pirmkārt, šo eļļu piedevas var sašķelt vecos piededžus, kas jau ir nosēdušies un īsti netraucē dzinēja darbību; tas rada papildu slodzi spēka iekārtai, izraisot tās komplektējošo daļu nolietojumu.

Otrkārt, sintētiskā sastāva produktiem ir zems viskozitātes indekss, tādēļ tie var sūkties caur blīvēšanas elementiem, vai pat sabojāt tos. Savukārt sporta automašīnās un augstas jaudas transportlīdzekļos, kuru mezgli un komplektējošās daļas ir pakļautas ekstrēmām slodzēm, minerāleļļas izmantošana ir nepieņemama, jo intensīva termiskā iedarbība var to sadalīt.

Ko nozīmē SAE marķējums:

Viskozitāte ir viena no būtiskākajām motoreļļas īpašībām, nosakot, vai konkrētais produkts var tikt izmantots dotajā gada laikā.

Saskaņā ar ASV Autoinženieru biedrības (Society of Automotive Engineers - SAE) klasifikāciju visas motoreļļas var iedalīt šādās kategorijās:

1. Ziemas. Marķētas ar W (winter jeb ziemas); tās ir piemērotas izmantošanai tikai aukstajā gada laikā. Cipars pirms W vienmēr dalās ar pieci un kalpo, lai norādītu minimālo temperatūru, pie kuras eļļa var aizsargāt dzinēju aukstās iedarbināšanas laikā. Sākumpunkts ir -35 °C, kas atbilst 0. klasei. Katra nākamā klase pieskaita 5 °C: 5W produkts saglabā tā īpašības pie -30 °C, 10W - pie -25 °C utt.
2. Vasaras. Šīs motoreļļas nodrošina savlaicīgu eļļošanu un autodaļu aizsardzību siltajā gada laikā, taču ir neefektīvi aukstuma apstākļos. To marķējumā ir arī skaitļi: 20, 30, 40, 50 un 60. Pretēji plaši izplatītam uzskatam, šie skaitļi norāda eļļas kinemātisko viskozitāti 100 °C temperatūrā un nevis maksimālo apkārtējās vides temperatūru.
3. Vissezonas. Tās tiek marķētas kā piemērotas ekspluatācijai arī ziemā, norādot gan minimālo temperatūru, gan viskozitātes līmeni pie maksimālās sakaršanas temperatūras: 5W-30, 10W-60 utt. Pašreiz vissezonas motoreļļas ir visizplatītākās.

API klasifikācijas izprašana:

ASV Naftas institūts ir izstrādājis savu klasifikāciju, kas ir paredzēta motoreļļu iedalīšanai, pamatojoties uz to sastāvu un ekspluatācijas īpašībām. Kopš nesenā laika tā arī ļauj netieši novērtēt smērvielu kvalitāti; standarti ir kļuvuši daudz stingrāki, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem šajā nozarē.

Saskaņā ar API klasifikāciju, visas motoreļļas iedalās divās kategorijās, katra no kurām ietver vairākas klases:

S. Benzīna dzinējiem. Lielākajā daļā valstu ir apstiprināta šādu četru klašu lietošana:

1. SJ. Ieteicamas lietošanai līdz 2001. gada ražotos dzinējos.
2. SL. Piemērotas spēka iekārtām, kas ražotas līdz 2004. gadam. Daudzi autoražotāji ir pieņēmuši SL kā minimālo standartu, kas nepieciešams automašīnas apkopei.
3. SM. Paredzētas dzinējiem, kas ražoti 2010. gadā vai agrāk. SM eļļas ir ļoti efektīvas zemās temperatūrās, noturīgas pret oksidēšanos un nogulšņu veidošanos. Tās saglabā to izcilās īpašības visā to ekspluatācijas laikā.
4. SN. Ieviestas 2010. gadā. Pašreiz šīs eļļas spēj nodrošināt augstāko dzinēja aizsardzības līmeni, kā arī tās augsto efektivitāti. SN eļļas palīdz taupīt degvielu. Tās novērš priekšlaicīgu turbokompresora nolietojumu bez agresīvas iedarbības uz blīvēm un starplikām.

C. Apzīmējums dīzeļdegvielas komerctransporta motoreļļām. Šobrīd dažādu modeļu gadu transportlīdzekļos izmanto CH, CI, CJ un CK klases. Skaitlis 4 pēc klases apzīmējuma norāda uz 4-taktu transportlīdzekļiem. Aplūkosim sīkāk C-klases eļļas:

1. CH-4. Ieviestas 1998. gadā. Piemērotas dzinējiem, kas darbojas ar augstas kvalitātes degvielu, sākot ar sēra saturu līdz 0,5% no masas.
2. CI-4. Ieviestas 2002. gadā. Šis motoreļļu veids nodrošina drošu dzinēja un izplūdes sistēmas aizsardzību no piededžu nogulsnēm un priekšlaicīgas elementu nolietošanās novēršanu. Daži šīs klases eļļošanas materiāli tiek apzīmēti kā CI-4 PLUS.
3. CJ-4. Tās lepojas ar paaugstinātu temperatūras stabilitāti, noturību pret oksidēšanos un ilgāku ekspluatācijas laiku.
4. CK. Izstrādātas 2017. gadā izlaisto dzinēju aizsardzībai. Taču šādas motoreļļas pēc izvēles var izmantot arī vecāku dzinēju modeļos.

Pieejamas ir universālas smērvielas, kas piemērotas izmantošanai gan benzīna, gan dīzeļdzinējos. Tām ir dubults apzīmējums, piemēram, CН-4/SJ.

Padoms: Daudzi ražotāji iesaka dzinēja eļļošanai izmantot jaunākās klases eļļu. Vairumā gadījumu šis padoms ir pamatots: jo nesenāk ir izstrādāts produkta sastāvs, jo drošāks, kā arī ekonomiskāks un videi draudzīgāks tas ir. Tomēr šis ieteikums ir bezjēdzīgs vecākām automašīnām, jo to dzinēju konstrukcija ir atšķirīga, un tie nespēs saņemt maksimālu labumu no visām dārgāko eļļu priekšrocībām. Papildu informāciju par to, kādu smērvielu izmantot jūsu automašīnā, varēsiet atrast tās servisa grāmatiņā.

ACEA veiktspējas novērtēšana:

Emisiju toksiskuma samazināšana un degvielas patēriņa pazemināšana ir vienas no būtiskākajām prasībām mūsdienu eļļošanas materiāliem. Tādēļ uz daudzu eļļu iepakojuma mēdz norādīt, ka tās atbilst jaunākajiem ekoloģiskajiem standartiem.

Saskaņā ar Eiropas autoražotāju asociācijas (Association des Constructeurs Européens d'Automobiles - ACEA) klasifikāciju visas tirdzniecībai un izmantošanai apstiprinātās motoreļļas var iedalīt šādās kategorijās:

А. Benzīna dzinējiem. Šajā kategorijā ietilpst četras klases: A1, A3 un А5. Pirms skaitļa esošais burts norāda eko-drošības līmeni un viskozitāti noteiktos apstākļos. Skaitļi 1 un 5 norāda degvielas ekonomiju, savukārt citādi tā ir tāda pat kā API: jo augstāks ir skaitlis, jo labākas ir produkta ekspluatācijas īpašības.

В. Šī kategorija ietver vieglo un mazo komerctransporta automašīnu smērvielas, kas darbojas ar dīzeļdegvielu. Tās tiek arī iedalītas klasēs: B1 un B5 apzīmē degvielu taupošus, savukārt В3 un В4 - parastus produktus.

Е. Eļļas, kas marķētas ar šo burtu, ir paredzētas smagdarba kravas automašīnu un speciālo transportlīdzekļu dīzeļdzinējiem. E1 apzīmē degvielu taupošus, pārējie – standarta produktus.

Degvielas ekonomija bija parametrs, kuru nolēma ņemt vērā arī API speciālisti, ieviešot jaunu apzīmējumu - EC (Energy Conserving).

Šīs eļļas lepojas ar zemāku viskozitāti galējas temperatūras paaugstināšanās gadījumā, nodrošinot raitu un vienmērīgu kustīgo detaļu gaitu un samazinot degvielas patēriņu. Tomēr tas nozīmē plānāku eļļojošo plēvīti, kas ir īpaši riskanti vecākiem dzinējiem ar lielu nobraukumu - šiem dzinējiem ir nepieciešama papildu aizsardzība.

Classic Castrol Eļļas pieejamas: Veikala sadaļā

Tekstā Izmatnoti Autodoc apraksti.

Kādēļ būtu jālieto atbilstošas eļļas vēsturisko spēkratu dzinējos?

Kādēļ būtu jālieto atbilstošas eļļas vēsturisko spēkratu dzinējos?

Modernās API sertificētās eļļas ir radītas, lai efektīvi aizsargātu moderno dzinēju izplūdes gāzu kontroles ierīces -- izplūdes katalizatorus. Castrol firmas izstrādātās Classic eļļas ir radītas, lai galvenokārt aizsargātu dzinēja sadales vārpstas kulaciņus un bīdītājus. Izmantojot paaugstinātu daudzumu ZDDP piedevas, lai aizsargātu dzinēju, šīs eļļas īpaši piemērotas klasiskajiem un vēsturiskajiem automobiļiem, kā arī „muskuļu” jeb automobiļiem ar lieljaudas dzinējiem. Tā kā šie automobiļi netiek izmantoti ikdienā, izmantojot Castrol Classic eļļu sastāvā esošos pretrūsas inhibitorus, tiek nodrošināta automobiļu dzinēju droša ilgstoša glabāšana bez korozijas iespaida. Šīs piedevas arī pasargā no „sausā starta” pēc ilgākas dīkstāves. Speciāli radītas izmantošanai vecāka gada gājuma automobiļos, šīs eļļas piedāvā unikālu eļļas ķīmiju, kam nav līdzīgas starp citām modernajām eļļām.

Moderno dzinēju koncepcijas un moderno eļļu sastāvi ir būtiski samazinājuši izmešu daudzumu atmosfērā, tanī pat laikā tiek aizsargātas dzinēju izplūdes kontroles sistēmas – katalizatori. Tomēr jāsaka, ka moderno eļļu lietošana vecāka gada gājuma dzinējos izraisa katastrofālas sekas. Kādēļ? Izmešu samazinājums moderno dzinēju izplūdes gāzēs sakrīt ar tradicionālo pretnodiluma piedevu (piemēram cinka ditiofosfātu, jeb ZDDP) samazinājumu modernajās dzinēju eļļās. Lai gan tā ir laba ziņa no vides aizsardzības viedokļa, tā tanī pat laikā ir slikta ziņa dzinēju plakanas virsmas bīdītājiem un sadales vārpstai.

Eļļošanas teorijas rokasgrāmatas apstiprina teoriju, ka vecāka tipa dzinējos ar plakanas virsmas bīdītājiem ir jālieto eļļas ar pretnodiluma piedevām, galvenokārt, lai izvairītos no situācijas, kad tiek pārtraukta eļļas plēves aizsardzība starp kulaciņu un bīdītāja virsmu. Vienkāršākiem vārdiem runājot, nevajadzētu lietot modernas eļļas vecāka gada gājuma dzinējos.

Dzinēja aizsardzība tā darbības laikā ir ļoti svarīga. Tomēr jāsaka, ka paaugstināts nodilums vērojams tieši dzinēja iedarbināšanas procesā. Nesen veiktajā Eiropas kravas automobiļu dīzeļu dzinēju pētījumā konstatēts, ka lietojot sintētiskās eļļas salīdzinājumā ar minerālajām eļļām, par 50% samazinājies dzinēju nodilums no piestartēšanas ar aukstu dzinēju. Samazināts aukstā starta nodilums nozīmē ilgāku dzinēja darba mūžu. Castrol Classic eļļas atbilst standarta SAE J300 auksta starta prasībām un satur ZDDP piedevas, kuras aizsargā dzinēja sadales vārpstu pret nodilumu. Tā kā Castrol Classic eļļa ir speciāli radīta vecāka gada gājuma automobiļu dzinējiem, tā satur atbilstošus pretrūsas inhibitorus. Šīs unikālās piedevas novērš rūsas rašanos un aizsargā automobiļa dzinēju pret koroziju, kamēr tas atrodas ilgstošā glabāšanā garāžā.

Kamēr automobilis pārziemo garažā Castrol Classic eļļa aizsargā tā dzinēju pret rūsu. Kad dzinējs tiek iedarbināts, šī eļļa pasargā to no aukstas startēšanas nodiluma. Kad dzinējam tiek attīstīti apgriezieni, šī eļļa pasargā tā sadales vārpstu no dilšanas. Castrol Classic eļļa nenodrošina šādu aizsardzības līmeni garažā, piestartējot un braucot pa ceļu.

Castrol Classic eļļas un cenas  skaties zem Veikala sadaļas .

Youngtimer Rally Sporta diena 2020.

Četri Sprinta braucieni iekļaujt porsmus no dažādām Biķernieku trasēm, moto, kartingu ust, piedalījās ap 30 dažādu gada gājumu un marku autiņiem.... 

Sākām ar iesildīšanos un, tad kā angļi saka - Pedal to the metal...

 Trīs braucieni aizritēja pa pirmo zorti, ceturtajā braucienā bremžu pedālis sāka dīvaini uzvesties, bremzes tikai pie pašas grīdas..... Problēma bija amizanti vienkārša: pie bremžu vakumnieka tika nogrieste tapiņas splinte, kas ļāva izkrist tapiņai un līdz ar to bremzes pedāļa gājiens pagarinājās par 5cm... 

Vairāk bilžu var apskatīt Youngtimer Rally web lapā

Paldies Odrijai par bildēm!!!

Vic Skirmants; Porsche 356

Pagājušajās Ziemassvētku brīvdienās sanāca paviesoties pie mūsu tautieša ASV, kurš ir sacīkšu leģenda ASV Porsche pasaulē. Ļoti interesants cilvēks...ar vēl ne mazāk interesantu dzīves gājumu..... Zemāk raksta tūlkojums, kas izstāsta Vika dzīves gājumu...

Žurnāls Porsche 356 Registry 1-2.2019 par Viku Skrimantu angļu valodā   42_5__3_18_small.pdf

Vairāk par Skirmanta kungs biznesu: http://356enterprises.com

Raksta tūlkojums no žurnāla Porsche 356 Registry, par mūsu tautieti ar Porsche gēnu:

Viks Skirmants

Tikai taisnība.

Tūlkots raksts no žurnāla Porsche 356 registry 1-2, 2019

Viks Skirmants vienmēr ir tiešs. Pēc tam, kad es reiz viņu uzrunāju par karburatoru pārbūves jautājumu, viņš jautāja: “Ko tu vēlies noskaidrot?” Kā inženieris - viņš ciena loģisko domāšanu un viņš domā pāris gājienus uz priekšu, kad runa iet par Porsche 356, un viņš necieš muļķus.

Aiz loģikas un tiešuma Skirmantiem ir siltums un dāsnums, kas nāk no viņa dzīves gājuma. Vai nu viņš pēc sacensībām atpūšas uz soliņa, vai ir aizņemts zem kāda konkurenta motora pārsega, lai palīdzētu salabot auto, viņš vienmēr iesaistās.

Viks un Barbara Skirmanti ir izveidojuši komāniju “356 Enterprise”, kas apvvieno hobiju un biznesu – sniedzot ienākumu avotu no ielu un sacīkšu auto 356 īpašniekiem. Sākot ar jaudīgiem sacīkšu dzinējiem un beidzot ar ielas un sacīkšu ātrumkārbām un reduktoriem, Viktoram ir nepārspējama darba kvalitātes un termiņu ievērošanas reputācija.

Viņa panākumi nav atnākuši vienas dienas laikā. Lai saprastu Viktoru ir jāatskatās uz viņa sasniegumiem, kas ir sasniegti ar smagu darbu un atbildību, kas ir krāta viņa dzīves laikā. 

Protams, nevar nepieminēt viņa sarežģīto dzīves ceļu, kā viņš un viņa ģimene nonāca Amerikā. Vika Skirmanta garais, līkumainais ceļš sākās tuvu Otrā pasaules kara beigām Latvijā, Latvija tai laikā bija Vācijas un Padomju Savienības kara krustcelēs.

“Mana māte bija viena no sešiem bērniem ģimenē, kas dzīvoja Latgalē,” stāsta Viktors. "Latgaliešiem ir savs dialekts. Es to saucu par Latvijas kalnaināko un ezeru daļu. Manai mātei bija jāpamet skola, beidzot sesto klasi, lai palīdzētu saviem vecākiem ģimenes saimniecībā. Viņas māsa kara laikā nomira no leikēmijas. Viņai bija četri brāļi un visi bija iesaukti dienestā. Divi krita kara laikā - viens latviešu/vācu pusē un viens krievu pusē", viņš saka.

«Es tiku ieņemts Latvijā. Māte devās bēgļu gaitās, pirms Latvijā atkārtoti ienāca Padomju karaspēks, tēvs palika Latvijā. Pāris mēnešus mēs dzīvojām vācu bēgļu patversmēs. Pateicoties dokumentiem kuri apliecināja, ka tēvs miris no ievainojumiem 1944. gada oktobrī viņi varēja uzturēties patversmēs. Viks dzima kā Viktora Kaupužs 1945. gada 23. janvārī, Vīsbādenē, Vācijā. Kā mēs visi zinām karš beidzās maijā.

“Mēs dzīvojām Rietumvācijas nometnēs, kopā ar apmēram pusduci pārvietoto personu, līdz 1950. gadā mēs saņēmām atbalstu no Skirmanta kunga, kuru māte pazina vēl no Latvijas laikiem,” saka Viks. “Nevienu uz ASV tāpat neaicināja,” viņš atzīmē. “Kādam bija jāgalvo, ka mēs varēsim par sevi parūpēties.” 1950. gada maijā Vika māte apprecējās ar Skrimanta kungu, un Viks kļuva par Skirmantu.

Skirmantiem bija neliels pārtikas veikaliņš Čikāgas poļu rajonā. Mana māte, protams, runāja latviešu valodā un nedaudz bija iemācījusies arī vācu valodu, kamēr mēs uzturējāmies Vācijā. Ierodoties ASV viņai bija jāiemācās arī poļu un angļu valoda. Viks skolā apguva angļu valodu, bet viņš iestarpina: “Viņš ar māti runāja galvenokārt latviešu valodā ar angļu vārdu iestarpinājumiem.”

1952. gadā mūs sasniedza ziņa, ka Vika īstais tēvs, tomēr, ir dzīvs. – Tā bija mazliet neveikla situācija. Bet, laikam arī bez tā, mātei un patēvam bija attiecību problēmas, - saka Viks. — Es biju mazs bērns. Man par to neviens īsti nestāstīja. Skirmanti izšķīrās 1957. gadā. “Un tad palikām tikai mēs - mana māte un es,” viņš saka.

Vika mātes brāļi tika atbrīvoti no Padomju Savienības kara ieslodzīto nometnēm 1953. gadā, pēc Staļina nāves. “Man Latvijā dzīvo brālis un pusmāsa,” viņš saka. Vika īstais tēvs nomira 1967. gadā. — Es viņu nekad neesmu saticis. Mēs apmainījāmies ar pāris vēstulēm, viņš saka. — Es vēl neesmu saņēmis drosmi tās pārlasīt. Varbūt, kādu dienu, kad pienāks laiks.

Berlīnes mūris krita 1989. gadā, un Latvija 1991. gadā atguva neatkarību. Viks un Barbara Skirmanti Latvijā viesojās Latvijā 1999. gadā. “Astoņi no maniem tuvākajiem radiniekiem mūs sagaidīja lidostā. Viņi bija tie, kas palika Latvijā," saka Viks. “Viņi aizveda mani uz tēva kapu ārpus Rīgas, patiešām skaistajā vietā, ko sauca par Meža parku. Tas bija diezgan emocionāli.

Par automašīnām…

“Es atklāju automašīnas, kad man bija aptuveni piecpadsmit gadu,” stāsta Skirmants. “Pirms tam es būvēju modeļa lidmašīnas, tankus, kuģus un citas rotaļlietas. Vienaudži apkārt lasīja Hot Rod žurnālus. Es nodomāju: “Ak, Dievs, tas ir tik neinteresanti un garlaicīgi.” Līdz manās rokās nonāca žurnāls “Sports Car Graphic”, kurā bija raksts “Stutgart’s Silver Stormers” uz RSKs un RS-60s bāzes. Tas bija visa sākums: “Ohhh!” Tieši tā, - viņš saka. “Man joprojām ir tā žurnāla oriģināls.”

Pēc vidusskolas Viks ar māti pārcēlās uz Mičiganas štatu, lai uzsāktu studijas General Motors institūtā(GMI). “Būdams vienīgais dēls, māte man sekoja,” viņš saka. “Mēs ieradāmies Pontiakā un pēc tam Detroitā, kur māte apprecēja vecāku latviešu džentlmeni.”

Vika pirmais auto, ar kuru viņš atbrauca no Čikāgas, bija “57 gada MGA”. Viens no viņa pasniedzējiem “GMI” bija izlicis pārdošanā 58tā gada Porsche 356, un Skirmants devās to aplūkot. — Es iekāpu. Aizcirta durvis, klik!. Tas bija kā aizcirst bankas seifu, viņš saka. — Es iedarbināju auto, ieliku pirmajā pārnesumā un pedāli grīdā! Un, kad biju trāpījis otrajā pārnesumā, es nolēmu: “Tā būs mans.”  Un tā “1963. gada 6. martā. Šasijas numurs 103614. Dzinēja numurs 69666. Un man bija 18 gadu", viņš stāsta.

Pēc trīs mācību gadiem GMI, Viku nosūtīja uz Wayne štatu, kur viņš ieguva mehānikas inženiera grādu. Tad, viņš uzsāka savas darba gaitas Armijas Tanku apgādes uzņēmumā Varenā(U.S. Army Tank-Automative & Armaments Comand), Mičigānas štatā, kur sākumā pildīja loģistikas inženiera pienākumus. Galu galā galvenais, par ko es biju atbildīgs, bija Autovilcējs M123 A1C 10 tonnas. Tas ir tas, kas vilka lielo piekabi ar M-60 tanku ", viņš saka.

Darbs Vorenā nodrošināja Skirmantiem stabilu dzīvi - tolaik viņam bija sieva un divi bērni -, bet viņš jau pavadīja brīvo laiku, aizraujoties ar Porsche 356 un piedaloties sacīkstēs nedēļas nogalēs. Tas bija tikai laika jautājums, uz kuru pusi nosliekties.

“Tā kā, arī mans galvenais boss bija 356 fans”. Es palīdzēju viņam vienu auto nopirkt", stāsta Skirmants." Ik pēc divām nedēļām es ņēmu sešu stundu atvaļinājumu. Boss neiebilda. Galu galā es sāku ņemt garākus bezalgas atvaļinājumus, lai piedalītos sacīkstēs.

“Kādā pirmdienā pēc sacensībām Voterfordā, metinot “VW” busiņa piekabes āķa kronšteinu, kas kas bija ieplīsis mājupceļā svētdienas vakarā,” viņš atceras. — Mans tiešais priekšnieks man piezvanīja un teica, ka vadība esot veikuši nodaļas revīziju. Auditori esot jautājuši: “Kam ir nepieciešams šis nepilna laika darbinieks?” Viņš piebilda: “Tev būs biežāk jāierodas darbā.”

“Tā sanāca, ka piektdiena bija mana algas diena un bija atlikuši tika divu nedēļu kredīt maksājumi bankai. Es padomāju un izlēmu, ka piektdiena varētu būt arī mana pēdējā darba diena. Nu ko? - Tad Skirmants nolēma paņemt algotā darba pārtraukumu. Tā kā līdz šim, es strādāju ar 356 - vakaros, nedēļas nogalēs, kad vien bija brīvs laiks. Es nolēmu, ka man varbūt ir jāpamēģina, un mans hobijs varētu būt arī mans bizness", viņš stāsta. Ak, velns parāvis! - viņš nočukst.

“Kad es pametu algoto darbu, tas man deva brīvību, es varēju doties uz sacīkstēm, bez priekšnieka atļaujas,” saka Skirmants. «Bet, protams, ka tas nebija viegli. Man vajadzēja ņemt visus darbus, ko piedāvāja. Kādam bija vajadzīga palīdzība. “Labi, es esmu mieru arī veikt rūsas remontus. Man par to toreiz daudz nemaksāja, viņš saka. «Atceros pirmo reizi, kad saņēmu desmit dolārus stundā. Es teicu:" Vairs nav jāreizina ar astoņi, tikai jāpievieno nulle! Forši!

“Kad, es uzsāku privāto biznesu uz pilnu slodzi...” viņš pieklust. Es pilnībā arī nesarāvu saites ar savu iepriekšējo darba devēju. Ja būtu nepieciešams, es būtu varējis atgriezties. Es nekad nenodedzināju nevienu tiltu ", viņš stāsta. “Bet, kāpēc lai es būtu gribējis atgriezties?”

Kad Skirmants bija ieguvis savā īpašumā vairākas Porsche 356, viņu ar vien vairāk ieinteresēja arī tās vēsture. “Toreiz neviens īpaši neko nezināja par šīm automašīnām un, ļoti maz par Porsche vēsturi kopumā,” viņš saka. Reiz, 1971. gadā, ievērojot Autoweek pārdošanas sludinājumu, viņš nopirka Gmund kupeju noKolorādo štata. Auto tika atvilkts uz Mičiganu ar viņa 1965. gada 356SC. Nākamajā gadā viņš nopirka nākamo Gmund kupeju no kāda īpašnieka Čikāgā. Es ar to atbraucu no Čikāgas uz darbojošies diviem cilindriem… Nākamais America Roudster modelis tika iegādāts Ņujorkā, vēl nākamais no Kentuki, tā gadu pēc gada…

Laikam ritot, Skirmants pirka un pārdeva Porsche 356, lai iegūtu finansējumu savam augošajam uzņēmumam. “Mān nācās pārdot “America Roadster”, lai samaksātu par garāžas paplašināšanu,” viņš saka. “Un vienu no Porsche ar piemaksu es iemainīju no drauga, lai iegūtu E-Prodaction vēlāk uzvaru nesošu roudsteru.”

Pirmai iegādātais auto Gmund(356/2-055), tika pārdots kā pēdējais 1986. gadā, es to pārdevu Mailsam Koljē(Miles Collier),” viņš saka. Viks piezīmē, ka vēl nesen atjaunojis tās pašas Kolljē automašīnas dzinēju un transmisiju.

Lai, arī septiņdesmitajos gados Skirmants bija aizņemts ar Porsche sacīkšu auto pārbūvēm un sagatavošanu, viņš saskatīja nepieciešamību izveidot reģistru par pirmajām orģinālajām Porsche 356 automašīnām. Reģistru, kur Porsche entuziasti varētu reģistrēties un iegūt informāciju par auto vēsturiskajiem reģistrācijas datiem. 1974. gadā, viņš uzrakstīja vēstuli žurnālam “Road & Track” ar lūgumu nopublicēt viņa aicinājumu, kurā aicināja 1953. gada un vecāku Porsche īpašniekus nosūtīt informāciju par savu auto šasiju un dzinēja numuriem, lai tos iekāļautu kopējā reģistrā. Līdzīga ideja bija radusies arī Džerijam Keiseram(Jerry Kayser) no Ohaio, ievērojot aicinājumu viņš sazinājās ar Viku. Džerija redzējums bija mazliet plašāks, viņš vēlējās aptvert visus 356tos, un viņam bija ideja publicēt regulāru žurnālu. Šāda ideja radās, kad jau bija pagājuši gandrīz desmit gadi kopš pēdējās 356 izražošanas.

Pirmais biļetens tika izsūtīts 1974.gada beigās, Skrimants bija atbildīgs par tehnisko sadaļu. Viņš turpināja dalīties ar savu tehnisko pieredzi turpmākos trīsdesmit gadus. 

Viņš kļuva par vienu no pirmajiem kluba pilnvarniekiem un 1990. gadā kļuva par tā prezidentu.

Par reģistra prezidentu viņš kļuva brīdi, kad reģistrā valdīja sava veida krīze, žurnāls tika izdots neregulāri. Nākamo gada laikā Skirmants, veica drastiskas pārmaiņas, veicot, radikālu soli: Džerijs Keisers tika aizstāts ar Gordonu Maltbiju(Gordon Maltby). Izmaiņu rezultātā tika nodrošināta regulāru žurnāla publicēšanu, ka tas tika nosūtīts lasītājiem,  ik pēc diviem mēnešiem.

Tā pat, arī 356registry, kur reģistra datus Rodžers Vittons līdz šim bija glabājis un kārtojis uz brīvprātības principiem, saistībā ar neskaitāmām Rodžera dzīves vietu maiņām datu bāzes uzturēšana bija kļuvusi apgrūtinoša. Vika dzīvesbiedre Barbara bija ar mieru pārņemt Rodžera apkopotu reģistru. 17mit pilnvaru gadu laikā reģistra biedru skaits pieauga par 40 procentiem. 

No vecākas, bet ērtās mājas Vorenā, Mičiganā, garāža atradās vien pāris soļu attālumā no mājas. Pagalmā varēja novietot četras automašīnas, bet bēniņos bija detaļas dzinējiem un transmisijām. Vika noliktavas uzskaites sistēma sastāvēja no dažām kartītēm, ko viņš glabāja krekla kabatā, ar kodiem, kas norāda jebkuras preces atrašanās vietu noliktavā. Skeptiskākam apmeklētājam tika prasīts: “Uz priekšu, jautā, kur atrodas vajadzīgā detaļa.” Lai arī kāda detaļa tika jautāta, Vika kartītes sniedza atbildi pāris sekunžu laikā.

Biznesam attīstoties un ķeroties pie privātiem projektiem, piemēram, Dolphin sporta auto atjaunošanas. Rosīgās ielas tuvums un vietas trūkums aizmugurē pārliecināja Skirmantus, ka darbnīca laukos varētu būt labāka. 2003. gadā viņi devās 60 jūdzes uz ziemeļiem. Viņu jaunā lauku māja atradās pie dīķa, kur Barbara varēja vērot migrējošus putnus, un Vikai bija daudz lielāka telpa dzinēju, transmisiju un paša sacīkšu automašīnu remontam.

Pēdējos divdesmit gadus Skirmants ir bijis pazīstams kā augstākā līmeņa vintage race klases.braucējs - sacenšoties un bieži uzvarot Vidējo Rietumu un Austrumkrasta izcīņās, ar laiku piedaloties arī Teksasas un Kalifornijas sacīkstēs. Vintage race sacīkstēs Viks tā pat kā SCCA sacīkstēs: viņš piedalījās ar paša būvēto 356, kas tika modificēts, lai sasniegtu labākus rezultātus.

“Es 1977. gadā sāku sacensties “SCCA Nationals” sacīkstēs. Visi mani sauca par E Production klases čempionu, "saka Skirmants. “E klasē esmu bijis uz pjedestāla divas vai trīs reizes, bet 1994. gadā uzvarēju G Prodaction  čempionātā Vidus Ohio,” viņš saka, “un nākamo divu gadus ieņēmu otro vietu. Mūsu “E Production” auto mūsu pēdējā gadā turējās trešajā vietā, un pēdējās sacīkstēs mēs bijām uz pjedestāla ar abām automašīnām.”

Starp “Vintage un SCCA automobiļu klasēm atšķirība būtībā ir tikai riepas un svars. SCCA mašīnām bija stiklaplasta virsbūves detaļas," saka Skirmants. “Vienīgais mēs nevarējām izmantot pārbūvēto neatkarīgo piekari Vintage klasē; mums ir jāizmanto oriģinālā Porsche torsionu piekare.” Viņš piebilst: “Vintage” klasē ir aizligts fiziskais auto kontakts, bet atliek vien spiest no auto maksimumu ko tas spēj.

“Jaukā lieta piedaloties “Vintage” sacīkstēs bija, ka katru nedēļas nogale bija sacensības. Tas disciplinēja, ja tev bija problēmas ar mašīnu, tev bija jāiespringst un jāsalabo. Ja tev nav īsti velmes, arī tas ir labi," saka Skirmants. “Tad ir daudz mazāk spriedzes.” Un tas dod Vikam laiku socializēties un baudīt laiku kopā ar Barbaru, viņa biznesa partnere un sieva nu jau 29 gadus.

1970. un 80. gados Barbara regulāri strādāja kā karoga tiesnese SCCA sacīkstēs. “Es visu laiku vēroju Viku servisa teritorijā,” viņa saka. “Tajos laikos E-Production 356 sacīkstēs piedalījās apmēram pieci vietējie Mičiganas puiši, un Viks viņiem visiem nodrošināja tehnisko palīdzību, - viņa saka. - Visas viņa mašīnas finišēja. Viņi, vienmēr, neuzvarēja, bet finišēja. Un tas bija iespaidīgi.

1988. gadā, pāris mēnešus pēc tam, kad Skirmanta pirmā sieva viņu pameta, Viks iepazinās ar Barbaru. Vidus-Ohio “Vintage” sacensībās, kur strādāja Barbara. “Piektdienas vakarā viņš bija alus ballītē, izdalot vizītkartes un skrejlapas cilvēkiem, kuri brauca ar Porsche 356,” stāsta Barbara. “Es aizvedu viņu uz Buck’s bāru Leksingtonas centrā, kas bija pilns ar sacīkšu automašīnu atribūtiku.” Sestdien Viks nobrauca 400 jūdzes uz Blackhawks Farms, kur notika SCCA sacensības. “Bet nākamajās brīvdienās viņš bija manā mājā Kolumbusā!” saka Barbara. “Un pārējais ir vēsture.”

 “Barbara ir partnere, un viņai ir liela nozīme manā biznesā,” saka Viks.

“Viņš ir ražošanas departaments, un es esmu visu atlikušo pakalpojumu departaments,” saka Barbara. “Un es esmu viņa lielākais reklamētājs.”

Viņu uzņēmums, 356Enterprise, pilda svarīgu lomu, piegādājot daļas Porsche 356 sacīkšu un ielas automašīnām. Jaunās daļas ietver patentētus sacīkšu detataļu komplektus, vārstu regulatorus un lieljaudas vārstu vāka blīves. “Mēs esam pasaules mēroga zobratu piegādātājs šīm automašīnām,” saka Barbara.

“Liela daļa no tām ir labas lietotas detaļas, un, protams, lietotas transmisijas daļas,” saka Viks. “Visā pasaulē ir cilvēki, kas atjauno savu auto ātrumkārbas, “Jums vajag detaļas, te tās ir tas!” Un, protams, tas ir labi. Un es neglabāju draņķi savos plauktos.

Skirmants pilnībā zina kādas daļas ir viņa noliktavas plauktos. Viņš katru gadu sagatavo piecus vai sešus sacīkšu dzinējus un vienu vai divus ielas auto dzinējus, , viņš saka. Līdz 2018. gada decembra vidum Skirmants bija sagatavojis/pārbūbvējis 724 dzinējus un 876 ātrumkārbas.

Tā kā automašīnas ir kļuvušas vērtīgākas, arvien vairāk automašīnu ar lielu nobraukumu ir nepieciešama transmisijas pārbūve. “Ja kāds puisis grasās pārdot automašīnu par pieklājīgu cenu, viņam ir jāgarantē, ka ātrumkārba ir laba,” saka Skirmants. “Es veicu divdesmit līdz trīsdesmit ātrumkārbu pārbūves gadā — gan ielu gan sacensību automašīnām,” viņš joko. “Es nekad neizslēdzu savu ātrumkārbu .”

Četras dienas septiņi Austin Healey brauc no vietas, labojot septiņus rekords

9-12/9/1958: Austin Healey lauž 7 Pasaules rekordus izmantojot Castrol Eļļas.

Mini, Castrol un Monte Carlo rallijs...

Eļļas maiņa Bīna Mini...

Eļļas maiņa Ford GPW(Willys)..